Vānes skolas vēsture

1572.gadā Vānē uzcēla pirmo baznīcu, kura bija no koka. Pie Vānes baznīcas draudzes piederēja Vānes, Vecsatiķu, Kabiles un Šķēdes novadi.
Kabiles mācītājs H.F Dullo saskatīja dzimtbūtnieciskās saimniecības strupceļu un atdzina, ka jāizglīto zemnieki.
1822.gadā Vānes un Sārcenes muižas apvienojas Vānes pagastā. Pagasta valde nolemj celt skolu. Vānes novadā pirmā skola atradusies bijušajā bāreņu aprūpes namā „Dzīvesprieks ”. Skolu sāka celt 1837.gadā, bet mācības tajā notika ar 1839.gadu. Skolas pārzinis Krišjānis Blumbergs. Skolu uzturēja Vānes un Aizupes muižas. 1840.gadā skolā mācās 50 skolēni.
1848.gadā par skolas pārzini pieņēma Kārli Sīmansonu. Uz iedzīvotāju vēlēšanos, lai Variebas un Vānes bērniem nebūtu tik tālu jāstaigā uz Aizupi, tika uzcelts vēl viens skolas nams „Labdari”.
1863.gadā skolas nams tiek iesvētīts. Skolas pārzinis Kārlis Sīmansons. Skolā mācījās 91 bērns. Skolas atklāšana bija svētki novadam. par to, skolas 50 gadu jubilejā, liecina raksts „Sadzīve”1913.gada 10.oktobra numurā ….” 30.augustā nosvinējām Vānes pagasta skolas 50 gadu jubileju. Programmā svētais akts, goda mielasts, balle. Tā kā diena bija jauka un svētkiem labvēlīga, ieradās viesi un skolotāju draugi arī no tālienes –prāvā daudzumā.
Goda mielasts notika skolas lielajā istabā. Kāds goda viesis – valsts padomnieks J.Šulca kungs, kurš skolas atvēršanas bija iestājies kā skolēns, dāvāja skolas muzeja atvēršanai 25 rbļ zeltā. Svētki noritēja labi. Dažs labs atvadoties izsacījās vēl „kaut kāda jubileja nāktu !”
Pagasts skolai samaksāja 175 rbļ naudā . Vānes muiža deva 350 rbļ. gadā un sakopa skolas ēku. Pagasts pieņēma otru skolotāju – Jāni Vinteru. 1867. gadā skolā mācījās 166 skolēni. Skolas uzturēšana izmaksāja 525 rbļ gadā .

1879. gadā par skolotāju pieņēma Matīsu Kārkliņu , kurš 1880.gadā pēc Kārļa Sīmansona nāves palika par skolas pārzini. Par otru skolotāju strādāja Jānis Upenieks.
1881.gadā skolā mācījās 79 bērni. Skolas uzturēšana maksāja 485 rbļ , arī skolotāja alga bija 485 rbļ gadā. Skola „Labdaros” darbojās ilgu laiku, kaut gan telpas bija šauras.
1905.gadā notikumi arī skāra Vāni. Uz ilgu laiku apstājās sabiedriskā dzīve, skola nedarbojās, saimnieciskā dzīve panīka.

1915.gada 13.jūlijā vācieši okupēja Vāni. Daudzi devās bēgļu gaitās, skola nedarbojās.

Ar 1920.gadu atjaunojās pagasta sabiedriskā dzīve. Skolā strādāja divi skolotāji un mācījās 60 bērni. Atsāka darbu arī Aizupes pagasta skola.

Ar Latvijas valsts nodibināšanu, Satversmes sapulce pieņēma agrāro reformu ar kuru visas muižu zemes, sakot ar 1920. gada 1. oktobri ieskaitīja valsts zemes fondā. Bijušajiem Vānes muižas īpašniekam piešķīra zemi „Andos’’. Vānes muižas ēkas drupas (pils tika nodedzināta 1905.gada revolūcijas laikā), Aizupes muiža un Variebas muižas ēkas tika nodotas pagastvaldes rīcībā. Tā, Vānes muižas ēku piešķīra skolai, jo bija nodoms apvienot visas mazā skoliņas vienā skolā.

Tajā pat laikā Variebas bērnu vecāki lūdz pagasta padomi atvērt skolu Variebas muižā pamatojot, ka bērniem ļoti tālu jāiet uz skolu. Pagastam gan nepatika doma par skolu Variebā, tādēļ notika vilcināšanās. Tomēr skola Variebā tika atvērta 1920. gada novembrī. Trūka skolotāju, līdz pieteicās skolotāja no Sabiles - Erna Osterlāde. Viņa dažus gadus vācu okupācijas laikā bija strādājusi Aizupes pamatskolā. Aculieciniece, bijusī skolotāja Zelma Finhenfusa, stāsta : “Variebas skolā pirmo reizi mācības sākās 1921. gada februārī, jo pagasts kavējās braukt pēc skolotājas uz Sabili. Apriņķa valde negribēja apstiprināt Ernu Osterlādi, jo viņa bija vāciete, taču variebnieki viņu gribēja un viņa tika apstiprināta no Aizupes skolas tika atvesti 4 veci galdi un viena tāfele. Skolā mācījās 29 skolēni. Vēlāk atnāca otra skolotāja Rozentāle, vēlāk viņu sauca Sīmane”

1922./23.m.g. skolas darbību uzsāka 10.oktobrī, mācījās 57 bērni, ir trešais skolotājs Jānis Birznieks.

Kamēr tiek atjaunota Vānes muižas ēka, skola no „Labdariem” tiek pārcelta uz Sārcenes mazmuižas dzīvojamo ēku, bet „Labdaros” tiek ierīkota patversme. Pagastam bieži trūkst nauda, tādēļ Vānes muižas ēkas atjaunošana ieilgst.

1936. gadā pabeidza muižas atjaunošanu un 1936.-1937.m.g.no Sārcenes skolu pārcēla uz Vāni. Tā bija sešgadīgā pamatskola. Skolā strādāja 5 skolotāji: direktors Auzenbahs, fizkultūru mācīja Tīģeris, vēl bija skolotāja Garbūne un citi. Grāmatas deva tikai 3 cītīgākajiem, pārējie tās iegādājās paši. Divas klases mācījās vienā telpā. Skaisti tika svinēti Ziemassvētki.

1939. gadā Vānes pamatskolu apvienoja ar Aizupes pamatskolu. Tajā laikā tiek atjaunota arī muižas ēkas otrs gals. Darbs tiek pabeigts 1941.gadā.

Vācu okupācijas laikā skolā tiek ierīkots hospitālis. Mācības notiek vienā skolas galā, bet pēc kaujām pie Džūkstes, ievainotie tiek izvietoti visā muižas ēkā un skola izvietojas pa zemnieku mājām ( “Zemgaļos”, “Mazvānē”, “Rūķīšos”, “Pūpolos”, “Dambaros” ) un atkal arī Sārcenes mazmuižā.

1944.gadā skolas daļa nodega, vācieši telpas neatjaunoja. Jumts tika uzlikts uz drupām, tādēļ viens skolas gals atradās zemāk.1944. gadā skola atgriezās savās telpās. Tika uzsākti nodegušās ēkas gala atjaunošanas darbi. Skola tika atjaunota 1950.gadā.Darbus veica pašu spēkiem. Savās atmiņās skolotājs Ž.Putniņš stāsta: ”Par direktoru strādāja Vēciņš. Pēc stundām, brīvdienās devāmies uz mežu, zāģējām kokus priekš skolas ēkas atjaunošanas.”

Pēc 2.pasaules kara Vānē bija divas skolas – Vānē un Variebā. Par skolotājiem strādāja: Putniņš Žanis, Dace Lūcija, Brigita Putniņa, Lēnerte Anna un Jautrīte Ozola.

Elgas Krūmiņas atmiņas: „Skolas gaitas sāku ar 8 gadiem. Nezinu, vai gribēja, lai paaugos, vai slikto laiku dēļ. Tas bija 1949.gadā. Es biju apģērbta normāli, man jau bija kurpes. Brāļi un māsa uz skolu agrāk gāja pastalā. Gulēju internātā. Skolā deva siltas pusdienas un vakariņas. No rītiem tikai tēju maizi, cukuru vajadzēja ņemt līdzi no mājām. Par produktiem kopgaldā vajadzēja maksāt. Daudzbērnu ģimenēm deva brīvpusdienas. Pusdienas deva tikai tiem, kuri gulēja internātā. Internātā pašiem vajadzēja segas, spilvenus, palagus, dvieli. Skolā jau bija elektrība. Skolā bija tāda kārība: starpbrīžos vajadzēja klases atstāt. Varēja iet pagalmā, koridoros. Pa koridori vajadzēja staigāt, nedrīkstēja stāvēt, skriet. Disciplīna bija stingra. Dežurantam bi

ja jāsakārto klase, jāvēdina tā.”

<>


Jaunākās galerijas